Pacelšanās

airBaltic prezidents un izpilddirektors
Martins Aleksandrs Gauss

Viņš ieradās precīzi noteiktajā laikā. Bet patiesībā es nekad neesmu satikusi pilotu, kurš uz interviju vai fotosesiju būtu ieradies ar kavēšanos. Dažreiz viņi pat neapstiprina savu ierašanos. Viņi ierodas. Pusstundu pirms noteiktā laika. Un Martins Gauss ir pilots.

Tajā vēlajā, septembra saules piepildītajā piektdienas pēcpusdienā Martins Gauss ieradās uzreiz pēc sesijas A220-300 simulatorā. Viņš bija ģērbies nevainojamā tumši zilā uzvalkā un kaklasaitē. Kā allaž. "Ja es vadītu citu uzņēmumu, es būtu citādāks," viņš saka. "Taču es šajā nozarē strādāju 30 gadus, es pārstāvu lidsabiedrību – drošību un punktualitāti, – un esmu iemācījies, ka, ieņemot konkrētu amatu, ir jāatbilst konkrētām gaidām." Izņēmumi var būt sestdienas un svētdienas.

Martins Gauss airBaltic strādā deviņus gadus, un viņš izteikti iemieso šīs lidsabiedrības DNS. Kaut gan tikpat labi varētu būt arī pavisam otrādi – airBaltic ir pārņēmusi viņa DNS, ko raksturo ambīcijas, vīzija, enerģija un vēlme virzīties uz priekšu, nekad nepadoties. Par to mūsu sarunā runājām daudz, bet es sāku ar vienkāršu jautājumu par oktobri pirms 25 gadiem, to laiku, kad airBaltic veica savu pirmo lidojumu.

1995. gada oktobris. Ko jūs tajā laikā darījāt?

Es toreiz dzīvoju Minhenē. Biju otrais pilots Deutsche British Airways un lidoju ar Boeing 737 lidmašīnu, ar to pašu tipu, kāds bija airBaltic flotē. Mans mērķis bija kļūt par kapteini, ko vēlāk es arī izdarīju, un jau biju iesaistīts lidsabiedrības vadībā. Man bija jāatmaksā aizdevums, ko biju paņēmis, lai kļūtu par pilotu. Tas man bija liels slogs, es nevarēju atļauties iegādāties māju, tāpēc mēs tādu īrējām. Atceros, ka tai bija mazs dārziņš. Es biju precējies, un pēc gada man piedzima meita. Un, tā kā es nebiju no Minhenes, mana sociālā dzīve galvenokārt saistījās ar cilvēkiem no darba. Pa laikam spēlēju tenisu. Biju pusprofesionāls tenisists, es joprojām varu visai pieklājīgi nospēlēt, bet tik bieži to vairs nedaru. Vairāk spēlēju golfu.

Bija tikko atvērusies Minhenes lidosta, tajā laikā tai bija tikai viens terminālis. Tā tika asi kritizēta par to, ka ir pārāk liela un skrejceļi ir pārāk gari. Taču gadu laikā novēroju tās attīstību, un tagad, vismaz pirms Covid krīzes, pat ar trīs termināliem tā tik tikko spēja tikt galā ar pasažieru skaitu.

Tik ilgi strādājot šajā nozarē, esmu pieredzējis vēsturiskus notikumus. Pirms 19 gadiem es biju atbildīgs par lidsabiedrības vadību. Tā gada 11. septembrī norisinājās pilotu brīdinājuma streiks, un man bija jāpanāk, lai piloti lido, nevis streiko. Tāds bija mans uzdevums 11. septembrī, kad teroristi nolaupīja lidmašīnas ASV, un pēc tam pasaule mainījās. Tāpat kā ar Covid-19 tagad. Es šajā nozarē esmu bijis vairākās krīzēs, un ticu, ka mēs pārvarēsim arī šo. Vienīgais jautājums ir, kāda būs situācija pēc tam. Taču mums ir iespēja attīstīt šo "pēc tam", esot gataviem no tā izaugt. Tieši to es šobrīd daru.

Pasaule šobrīd ir ļoti atšķirīga. Pat ja mēs tikai ņemam vērā faktu, ka airBaltic Training centram ir pasaulē modernākās lidmašīnas A220-300 simulators.

Jā, aviācijas nozarei tagad ir Airbus A220, kas ir pasaulē modernākā lidmašīna, kā arī videi draudzīgākā. Taču uzskatu, ka mēs kā nozare neesam attīstījušies tik strauji kā citas. Pēdējos 25 gados mēs esam redzējuši tādus panākumus citās nozarēs, kas bijuši patiesi pavērsieni.

Protams, pastāv regulatīvi jautājumi, taču es domāju, ka mums jākļūst labākiem, jo sevišķi tad, ja lūkojamies uz nākotni un jaunu lidaparātu ilgtspēju. Es domāju, ka tie būs elektriski, jo biodegviela var būt tikai pagaidu risinājums, tā ir ļoti dārga un tāpat kaut ko sadedzina. Bet es domāju, ka mums jābūt ātrākiem, mūsu nozarē attīstot nākotnes tehnoloģijas. Arī uz zemes. Mēs vairākas lietas joprojām darām ļoti vecmodīgi. Piemēram, izmantojot Amadeus sistēmu, kuras saknes meklējamas 20. gadsimta 70. gados. Mums ir arī lidostas, kas darbojas kā dinozauri. Pirms 25 gadiem mums nebija Google vai Amazon, tāpēc es ceru, ka nākamo 25 gadu laikā mēs būsim no šī mācījušies un attīstīsimies krietni straujāk.

Šī ir milzīga krīze, neviens nespēj izdzīvot saviem spēkiem. Valstis atbalsta lidsabiedrības, taču īstenībā lidsabiedrībām vajadzētu uzturēt pašām sevi. Mēs esam pārcietuši dažādas krīzes, un arī šoreiz mums ir uzticība no akcionāru puses. Taču šai lidsabiedrībai jāspēj uzturēt pašai sevi. Nākamajos gados airBaltic jākotē akcijas biržā, iegūstot kapitālu no akcionāriem, jo viņi tic ienākumiem un pozitīvajai nākotnei, kuru mēs nodrošināsim. Tas nozīmē, ka mums būtiski jāattīstās, un ar šo mūsu lidmašīnu, kas ir mūsu flotē, esam uz pareizā ceļa. Tagad mums tikai jāatgriežas punktā, kurā bijām pirms krīzes.

Mēs veicināsim ilgtspēju nozarē. Ne tikai lidmašīnu tipa ziņā, bet arī biznesa ētikā un uzņēmuma nākotnes vadītāju attīstībā. Esam izstrādājuši augsta līmeņa pārvaldības un vadības programmu ar nosaukumu Alfa, kas darbosies pēc līdzīgiem principiem kā mūsu Pilotu akadēmija.

Dzimumu daudzveidību kā ilgtspējas veidu mēs jau esam sasnieguši. Tieši pusi no kompānijas vadības amatiem ieņem sievietes. Savukārt sieviešu īpatsvars augstākā līmeņa vadības amatos ir 40%. Nevienai citai lidsabiedrībai pasaulē nav tik augsti rādītāji. Šajā jautājumā mēs jau esam pārsnieguši ilgtspējas rādītājus, kas tika noteikti, pērn ar IATA, parakstot apņemšanos, kurā paredzēts līdz 2025. gadam palielināt sieviešu pārstāvību augstākā līmeņa amatos līdz 25%. airBaltic ir 50%. Mēs vēlamies to saglabāt.

Ir arī citas iniciatīvas, kuras es vēlos realizēt. Vēlos panākt, lai visas lidostas darbības būtu elektriskas, kā tas jau ir Štutgartes lidostā. Tur netiek izmantotas ar degvielu darbināmas automašīnas. Mēs ceram, ka ar savu attīstību nākotnē mēs spēsim ietekmēt noteiktas lietas, lai arī lidostu Rīga padarītu par pozitīvu piemēru. Pēc 25 gadiem, varbūt jau pēc pieciem gadiem, airBaltic būs ļoti citādāks uzņēmums.

Bet kā tas viss sākās jums pašam? Tas ir jautājums, ko mēs uzdodam visiem pilotiem, kurus intervējam žurnālam Baltic Outlook. Kāds ir jūsu stāsts?

Manā gadījumā tas nebija bērnības sapnis. Es biju sācis studēt ekonomiku, kad vācu biznesa žurnālā Capital izlasīju rakstu, kurā tika izklāstīta iespēja kļūt par pilotu kā alternatīva studēšanai. Es to izlasīju, un, kad uzzināju, kādas ir pilotu algas, nospriedu, ka tas būs krietni efektīvāks veids labas iztikas pelnīšanai. Paralēli darīju dažādus darbus, lai spētu izdzīvot, kamēr studēju. Smagus darbus, tostarp izkrāmēju kuģus un strādāju naktsmaiņas Vācijas sūtījumu uzņēmumā.

Lai kļūtu par pilotu, man bija jāiziet militārais dienests, kas tajā laikā Vācijā bija obligāts. Pēc tam paņēmu aizdevumu un sāku apmācības. Es gan biju visai naivs un domāju, ka brīdī, kad būšu gatavs, atrast darbu man nebūs nekāda problēma. Taču tā tas nebija. Pagāja kāds laiks, taču pēc tam mani pieņēma darbā British Airways struktūrvienība Deutsche BA. Es kļuvu par pilotu, jo tas bija ātrāk nekā saņemt grādu ekonomikā, un alga šķita laba. Mana izvēle bija ļoti racionāla, taču man patika šis darbs, kad es to uzsāku, un man joprojām ļoti patīk lidot.

Uzsvars uz vadības procesiem sākās jau manā pirmajā gadā, kad mani uzaicināja birojā un lūdza veikt dažādus papildus darbus, kā tas notiek otro pilotu gadījumā arī šeit – airBaltic. Tad mani nosūtīja uz vadītāju apmācību. BA man sniedza ļoti labu izglītību, liela daļa no tās tika iegūta Lielbritānijā.

Vēlāk es lidsabiedrībā spēju veikt dažādus darbus. Esmu vadījis lidmašīnu apkalpju plānošanas nodaļu, virszemes operāciju nodaļu, un esmu bijis operatīvās vadības direktors. Es kļuvu par kapteini un lidoju kā kapteinis – instruktors. Ar komerciālajām lidmašīnām esmu nolidojis vairāk nekā 8 000 stundu. Līdz ar to, pirms kļūšanas par lidsabiedrības vadītāju, esmu redzējis dažādas šī biznesa jomas. Man joprojām ir pilota licence, taču mans darbs šobrīd nav būt par pilotu, bet gan lidsabiedrības vadīšana. Taču esmu lepns, ka esmu pilots, un es ļoti cienu pilota darbu, jo tas bija mans pirmais darbs un tas man ir daudz palīdzējis. Taču mans sapnis vienmēr ir bijis būt uzņēmējam. Tas nekad nav mainījies.

Vai tas ir jūsu dabā?

Es tiku audzināts kā uzņēmējs. Manai ģimenei bija uzņēmums, kas man kādu dienu bija jāpārņem, taču pēc 20 gadu ilgas darbības tas sabruka, lai arī bija ļoti veiksmīgs. Tieši pirms studiju sākšanas mana ģimene pazaudēja visu naudu. Tāpēc man bija jāstrādā, lai nopelnītu iztiku. Taču vēlme būt uzņēmējam ir saistīta ar to, kā mani vecāki mani audzināja.

Viņiem abiem ir uzņēmēja gars, viņi abi smagi strādāja, un es vienmēr savu dzīvi esmu pavadījis, kaut ko veidojot. Abi mani vecāki joprojām ir dzīvi, viņi mani ļoti atbalsta, un mans tēvs ir mans lielākais elks. Viņš ir inženieris, ļoti gudra un inteliģenta personība, kuram nav problēmu lietot iPhone, iPad vai sociālos medijus. Viņš ir no tiem cilvēkiem, kas viegli spētu sasniegt 100 gadu vecumu un joprojām būt vesels.

Mans mērķis ir nodzīvot vismaz līdz 103 gadu vecumam, un, visticamāk, šo mērķi pārsniegšu, jo medicīna nepārtraukti attīstās (smejas). Pasakiet man, kāpēc ne? Šobrīd es saku 103 gadi, taču es šo mērķi varu paaugstināt, kad man nākamgad apritēs 53 gadi. Šobrīd vēlos dzīvot līdz vismaz 103 gadiem un būt vesels. Kad cilvēki man jautā, cik ilgi vēlos strādāt, es saku, ka strādāšu vienmēr. Jo es nestrādāju tā, kā strādā daudzi citi. Nekad neesmu ilgojies pēc dienas, kad būšu pabeidzis savu darbu vai būšu devies pensijā.

Es saprotu, ka daudzi strādā tai dienai, kad beidzot varēs darīt to, ko vienmēr ir vēlējušies. Ar mani ir pretēji. Es jau daru visu to, ko vēlos darīt. Darbs ir ļoti svarīga mana dzīves daļa, tas mani virza uz priekšu. Taču tas nenozīmē katru dienu strādāt no deviņiem līdz pieciem. Man tas nozīmē izmantot manas spējas, lai kaut ko radītu, lai kaut ko virzītu uz priekšu. Kāpēc man to pārtraukt? Kamēr man ir funkcionējošas smadzenes, es vienmēr strādāšu. Es neilgojos pēc pensionēšanās vecuma. Nemaz. Gluži pretēji. Strādāšu vismaz līdz 75 gadu vecumam. Ir pietiekami daudz cilvēku, kuri joprojām strādā šādā vecumā. Tad es redzēšu, kā jutīšos (smejas).

Man ir ļoti daudz enerģijas. Cilvēki manas enerģijas dēļ mani sauc par Duracell. Es nezinu... man tā vienkārši ir. Vienu brīdi es ar to cīnījos, jo tas ir mulsinoši apkārtējiem cilvēkiem, jo sevišķi privātajā dzīvē. Es mēdzu pazaudēt cilvēkus, jo virzos pārāk strauji. Es mēdzu sevi piebremzēt, lai viņi spētu mani panākt, taču tas īsti nestrādā. Paga, paga, paga, tas ir vārds, kuru jūs bieži lietotu, ja strādātu kopā ar mani (smejas). Jūs teiktu, ka man jāapsēžas, jāatpūšas, jāelpo. Es, protams, to visu daru, taču citādāk.

Kā jūs ar to tiekat galā?

Tagad es vairāk ieklausos. Esmu sapratis, ka mans ātrums reizēm noved pie pretēja rezultāta tam, ko vēlos sasniegt. Taču parasti, ja es kādu zaudēju, es atrodu citus, kuri tad vēlas sekot man šajā ceļā. Tas, diemžēl, nav tikai attiecībā uz darbu, tas ietekmē arī manu privāto dzīvi. Taču neko nevar padarīt, ja kāds saka, ka viņam pietiek un viņš nevēlas doties tālāk. Runa nav par materiālām lietām, tās man vairs nav būtiskas, jo ir tik daudz ko darīt, ko radīt!

Cilvēki saka – tev taču jau ir airBaltic, tu to esi pārveidojis, kāpēc vēlies darīt ko vairāk? Un es atbildu, ka airBaltic ir maza lidsabiedrība, taču kāpēc mums jābūt mazai lidsabiedrībai, ja mēs lidojam ar pasaulē modernākajām lidmašīnām un mums ir viena no labākajām valstīm pasaulē kā platforma, no kuras attīstīties? Latvija ir Eiropas valsts, tajā dzīvo jauni, inteliģenti cilvēki un te ir laba izglītības sistēma. Tajā ir cilvēki, kuri sevi velta savai valstij. Kāpēc mēs nevaram būt bāze vienai no lielākajām lidsabiedrībām Eiropā? Kāpēc ne? Mēs pasaulē esam redzējuši tik dažādus attīstības piemērus, teiksim, kā pilsētas Ķīnā, kuras pirms 20 gadiem nemaz nepastāvēja. Kāpēc mēs nevaram izvērsties ārpus Baltijas robežām un kļūt par labāko, zaļāko un ilgtspējīgāko lidsabiedrību Eiropā?

Latvijas, tās satriecošās dabas un airBaltic kombinācija ir ideāla. Tagad ar Covid-19 Latvija iegūst reputāciju kā labākais piemērs pasaulē cīņā ar šo vīrusu, kas radīs pozitīvu ietekmi uz airBaltic. Es uz Latviju skatos ļoti, ļoti citādāk nekā paši latvieši. Cilvēki, kurus esmu šeit saticis pēdējos deviņos gados! Runa nav tikai par viņu prasmēm un spējām, ļaujiet tikai viņiem strādāt! Likvidējiet šķēršļus un sniedziet viņiem iespēju!

Latvijā ir tādi uzņēmumi kā Twino, taču pasaule par viņiem nerunā. airBaltic ir viens uzņēmums, par ko runā, un es panākšu, ka tiek runāts vēl vairāk. Un ar mums vienmēr būs Latvijas karogs. Es biju pirmais cilvēks no Latvijas, kas CNN runāja ar Ričardu Kvestu. Es biju ļoti lepns, sēžot ar viņu studijā Ņujorkā un atbildot uz jautājumiem par šo valsti. Es vēlos turp doties atkal un runāt par airBaltic panākumiem. Es vēlos airBaltic aizvest līdz akciju biržai. Tādi ir mani mērķi.

Tas mani dzen uz priekšu. Man patīk šis uzņēmums. Es to vadu tā, it kā tas būtu mans. Tik ļoti man tas patīk.

Izaugsme profesionālajā karjerā ir kā ceļš? Tas nekad nebeidzas, vai jums tā nešķiet?

Es piekrītu. Mēs visi reiz sasniedzam savu nekompetences punktu, taču mēs nezinām, kad tas notiks. Man tas patīk, jo domāju, ka tas ļauj jums doties tālāk, un šobrīd es nedomāju arī, ka esmu to sasniedzis, nē. Un man nešķiet, ka esmu sasniedzis arī augstāko punktu. Tāpēc man ir enerģija turpināt un pieņemt to, ko pasaule man sagatavojusi, un esmu gatavs pret to apmainīt savu enerģiju. Lai sasniegtu vairāk. Un manā gadījumā nav runa par materiālām lietām. Runa ir par manu mērķu sasniegšanu attiecībā uz airBaltic. Joprojām ir daudz, ko mums paveikt.

Kas ir galvenais, ko šajā ceļā esat iemācījies?

Nepadoties. Tas tagad ir manās asinīs – nepadoties un atrast jaunu ceļu. Kad biju pusaudžu vecumā un spēlēju tenisu, piemēram, gadījumā, ja jutu, ka neuzvarēšu, es padevos. Jo sevišķi ja rezultāts bija 6:0, 6:0. Mans noskaņojums tad būtu – nu tak! Pietiks!. Taču šodien es tā nedarītu. Es cīnītos līdz galam, jo es nepadodos.

Esmu arī sapratis, ka mūsu nozarē vecumam nav nozīmes. Ja mēs skatāmies uz vadošajiem amatiem, tad gados vecāks cilvēks ne obligāti ir labāks par gados jaunāku. Es biju gados jauns vadītājs, man bija jātiek galā ar dažādiem izaicinājumiem, jo mani saukāja par pārāk jaunu... it visam. Šīs pieredzes dēļ es apzināti dodu jauniem cilvēkiem lielu atbildību. Esmu sapratis, ka nav obligāti nepieciešams cilvēks ar pieredzi, bet gan kāds, kuram ir pareizā attieksme, jo sevišķi, ja runa ir par attīstību jebkurā jomā. Man vecums ir pavisam mazsvarīgs. Taču, ja man nepieciešams cilvēks ar konkrētu pieredzi, es izvēlos atbilstoši šai prasībai. Protams, tas ir nedaudz atkarīgs no tā, ko tu dari, taču to esmu iemācījies pats, un tas ir atmaksājies. Ir cilvēki, kuri izveidojuši karjeru, jo esmu viņiem teicis: "Tu spēj paveikt šo darbu!". Es zinu, ka varu cilvēkos saskatīt potenciālu.

Un, treškārt... es domāju, ka labāko padomu man pirms gandrīz 20 gadiem deva mani mentori. Biju pārdevis savas Deutsche BA akcijas un ieguvis lielu naudu, taču, it īpaši, kad esi jauns, ir jābūt piesardzīgam, lai kaut kas tāds cilvēku nesabojātu. Jāturpina izvērtēt jūsu nopelnītais pret padarīto. Kad jūs kā trīsdesmitgadnieks un vienā piegājienā iegūstat tādu bagātību, kā loterijas laimestu, tas parasti izmaina jūsu dzīvesveidu. Taču mani mentori man teica: "Klausies, nodod to bankām, lai tās tiek ar to galā. Pats turpini koncentrēties uz darbu, tu esi pārāk jauns, lai atlaistos un atpūstos, tu vēl neesi visu izdarījis!"

Es par šo padomu esmu ļoti pateicīgs, un tādu pašu padomu dotu arī citiem, ja kādu redzētu šādā situācijā. Protams, darīju visas tās pašas trakās lietas, ko cilvēki dara, kad iegūst kaudzi naudas, bet es pielāgojos un tā man bija mācība. Esmu redzējis, ka cilvēki zaudē saikni ar realitāti, jo viņi pelna daudz naudas. Vai domā, ka tādēļ ir labāki par citiem. Augstprātība, kas tiek iegūta kopā ar naudu... Tā man nepatīk.

Vai jums patīk, ja jums apkārt ir cilvēki?

Man ir nepieciešami cilvēki man apkārt. Es nevaru būt viens. Es nebūt nepriecājos par šo laiku, kad jūtos kā ieslēgts Covid-19 izolācijas noteikumu dēļ. Es nevaru ceļot, jo man jāstrādā. Es nevaru pamest valsti un šeit daudz nesocializējos, kas nozīmē, ka nedēļas nogalēs visbiežāk esmu viens. Toties esmu pienācīgi iepazinis valsti.

Cik saprotu jūs ar mašīnu apceļojāt Latviju.

Jā, esmu redzējis to visu. Katru pludmali, ceļu un akmeni. Es darītu arī citas lietas, ja es varētu, taču tas būs pēc Covid-19 situācijas pārvarēšanas.

Cilvēki, kuri strādā cieši ar jums, arī saka, ka jums ir spēcīga intuīcija.

Tā tas ir. Dažreiz man liekas, ka tas ir traki, taču es redzu lietas, pirms tās notiek. Tā ir intuīcija, ko pastiprina pieredze./p>

Kā tas ietekmē jūsu lēmumu pieņemšanu?

Tas noteikti palīdz. Es spēju lasīt ķermeņa valodu. Man tas ļoti patīk un pēc iespējas es cenšos to darīt. Lasu grāmatas par to un apmeklēju kursus. Protams, jūs varat “nolasīt” kādu, ko ļoti labi pazīstat, taču izaicinājumu rada cilvēki, kurus jūs nepazīstat nemaz, un domāju, ka es to spēju paveikt ļoti labi. Censties saprast, ko man pretī esošais patiesībā domā – no sejas izteiksmēm, žestiem, varbūt cilvēks kaut ko slēpj. Ja kāds jūtas neērti, tad man ir divas iespējas – es varu palielināt diskomforta līmeni vai to samazināt. Tas atkarīgs no tā, ko vēlos sasniegt.

Ja cilvēks kļūdās, teiksim, attiecībā uz kādu risinājumu problēmai, un es jūtu, ka pats tam īsti nemaz netic, tad kāpēc mums būtu jāturpina? Kāpēc man nepateikt, ka vēlos darīt pretējo?

Arī, piemēram, ja veicu pārrunas ar kādu darba intervijā, es vienmēr pajautāju sev, vai es spētu pavadīt nedēļu ceļojumā kopā ar šo cilvēku. Vai es ar viņu kopā spētu nedēļu ceļot, vai viņš man ļoti ātri sāktu krist uz nerviem? Ja nespēju iztēloties ceļošanu kopā ar šo cilvēku, tad kā mēs varam gadiem strādāt kopā vienā uzņēmumā? Es uzskatu, ka biznesā kopā jāspēj pārvarēt visi kāpumi un kritumi, un kāpēc nodarbināt cilvēku, ja jūtat, ka saderība nav laba?

Vadošajos amatos nav tikai panākumi, tajos svarīga spēja pārvarēt zemākos punktus. Tādu, kāds mums bija marta vidū. Tas noteikti bija grūti.

Ļoti.

Kur jūs atradāt sevī spēku, lai tam stātos pretī, lai katru dienu ar darbiniekiem rīkotu tiešsaistes brīfingus, lai paskaidrotu katru uzņēmuma lēmumu un to radīto ietekmi?

Es teiktu, ka tas ir bijis ekstrēmākais manas dzīves posms. Pirmkārt, es pieņēmu apzinātu lēmumu nedoties mājās uz Minheni, lai arī mana ģimene to lūdza. Es paliku Latvijā. Es te biju kā ieslēgts un vairs nevarēju ceļot. Tāpat neviens nezināja, cik ilgi tas būs un kā viss pēc tam attīstīsies. Bija bailes par slimību, un man arī bija ekstrēmi brīži, kā mums visiem, stājoties pretī savām bailēm – par sevi, par ģimeni, par darbavietu. Un es Latvijā biju viens.

Par laimi man bija 11 cilvēku komanda – mana augstākā līmeņa vadības komanda –, un savā veidā mēs kļuvām par ģimeni. Dažreiz mēs strādājām arī nedēļas nogalēs. Tas man deva spēku – redzēt šos cilvēkus katru dienu un strādāt kopā ar viņiem. Mēs jau pirms tam bijām cieša komanda, taču es jūtu, ka mēs tagad esam vēl ciešāki. Ja man nebūtu viņu, domāju, ka būtu sagājis ku-kū, kā jūs sakāt latviski (smejas).

Dažbrīd likās, ka situācija nekad nekļūs labāka, viss kļuva tikai sliktāk un sliktāk. Es viens vakariņoju Riviera, viens brokastoju Latte It Be, un man bija bail, ka arī tie tiks slēgti. Es iegādājos pārtiku mājām gadījumā, ja tiktu noteikta pilnīga karantīna un es nevarētu pamest savu dzīvokli. Es nevarēju atgriezties Minhenē, tāpēc mēs veicām daudz video zvanu.

Es teiktu, ka psiholoģiski tas bija smagākais laiks manā dzīvē – būt šeit vienam. Tagad es labāk spēju būt viens nekā līdz šim. Taču man tas joprojām nepatīk. Man patīk socializēties.

Esmu dzirdējis pozitīvas atsauksmes no airBaltic darbiniekiem, ka komunicēšana ar jums tajā laikā bijusi ļoti noderīga.

Es rakstu grāmatu par krīzes pārvarēšanu, un komunikācija ar darbiniekiem šajā laikā bija ļoti nozīmīga, uzskatu, ka tas tika paveikts ļoti labi. Ne tikai no manas, bet no visas mūsu komandas puses, un par to ir jāraksta, jo tas ir piemērs, kā pārvarēt krīzi un turpināt komunikāciju ar cilvēkiem. Esmu lepns, ka mēs to paveicām kā komanda, esmu lepns saņemt atsauksmes no mūsu darbiniekiem par to, kā tas viņiem palīdzēja. Es saglabāju šīs īsziņas un e-pastus, kas saņemti pat no cilvēkiem, kurus mums nācās atlaist. Tas parāda, ka rīkojāmies pareizi. Tas mani motivē turpināt darboties.

Ko jūs atklājāt par sevi laikā, kad bijāt viens?

To, ka man ir tendence ieslīgt negatīvā garastāvoklī, no kura es nespēju atrast izeju. Es tā nekad iepriekš neesmu juties. To izraisīja tikai šis laiks, kad biju šeit viens. To es par sevi sapratu, man tas nemaz nepatīk un es pret to cīnos. Mana dzīve vienmēr bijusi kā "Es esmu ļoti pozitīvs! Es varu paveikt jebko jebkurā brīdī!". Taču kopš izolācijas pavasarī manī ir sava veida negatīvisms, un tas ir ļoti slikti, jo pēc dabas patiesībā esmu ļoti pozitīvs cilvēks – pozitīvs bez nepieciešamības lasīt visas grāmatas par pozitīvo domāšanu. Ja man ar kādu ir bijis strīds, man nekavējoties vajag ar šo cilvēku atjaunot harmoniju.

Taču bija laiks, kad es, varētu teikt, kļuvu depresīvs, un nevarēju atrast izeju, un tas bija neciešami. Taču tagad ir krietni labāk. Nebiju iedomājies, ka būs nepieciešami 52 gadi, lai to uzzināt par sevi. Bet es uzskatu, ka tas notika vairāku lietu kombinācijas rezultātā, ko piedzīvoju laikā, sākot ar februāri. To nevar izārstēt ar zālēm, tikai ar pašcieņu, kuras man pilnīgi pietiek, un sakot sev, ka šis punkts ir jāpārvar un jākļūst atkal pašam par sevi. Tajā laikā es biju sevi nedaudz pazaudējis, pārāk daudz koncentrējos uz nepieciešamību pēc citiem. Taču nē – ja tu esi tas, kas esi, ja esi laimīgs ar to, kāds esi, tad viss ir kārtībā.

Ko jūs darāt, kad nezināt, ko darīt?

Es jautāju. Par visu. Tāpēc ir labi, ka esmu kopā ar citiem cilvēkiem. Es nepadodos, kamēr neuzzinu. Tā ir ar visu. Ja vēlies kļūt par ārstu, vari sākt studēt medicīnu. Neviens uz šīs planētas nespēj tevi apturēt – ja tu to patiesi vēlies, tu būsi ārsts. Tā dēļ nav jāspēj uzlēkt divu metru augstumā. Jāspēj mācīties un nokārtot eksāmenus. Es vienmēr izmantoju šo piemēru, jo abi mani vecākie bērni studē medicīnu un man pret to ir vislielākā cieņa – tas ir grūts un ilgs process. Taču tā ir ar vairumu lietu. Ja patiesi to vēlies, tu to spēj paveikt. Tu vari izstrādāt biznesa plānus un idejas, un klauvēt pie visām durvīm, kamēr atradīsi iespēju saņemt finansējumu. Jautājums ir par to, vai tam ir jēga un ko tu ar to darīsi.

Kad jums ir bail?

Ir ļoti maz lietu, no kā man bail. Un es tās nedaru. Es nenodarbojos ar dziļūdens niršanu un es nestāvu uz klints malas, lūkojoties bezdibenī. Es to nedaru.

Mani nebiedē biznesa problēmas, iespēja nebūt veiksmīgam. Katru dienu man ir dotas 24 stundas risinājuma atrašanai. Kad tas ir paveikts, kad tas ir galā, vai tas patiesi ir galā? Vai es esmu tas, kurš jāj ar beigtu zirgu, kā teikts sakāmvārdā? Es esmu tas, kurš reanimē beigto zirgu, pirms ar to pārstāju jāt. Es vienmēr turpinu censties. Tāpēc, iespējams, mana enerģija reizēm cilvēkus kaitina. Es varu būt kaitinošs, jo nepadodos. Taču galu galā esmu daudz sasniedzis, nepadodoties.

Kas jums sniedz piepildījumu dzīvē?

Mīlestība. Sajūta būt patiesi mīlētam. Es uzskatu, ka tā ir vienīgā lieta, pēc kuras ir vērts tiekties un kas mani piepilda.